About This Book

Politikas zinātnes filozofija sāk dziļu izpēti par cilvēces meklējumiem, lai definētu ideālu pārvaldību, pārbaudot sarežģītos mehānismus, ar kuru palīdzību sabiedrība organizē varu, nosaka taisnīgumu un harmonizē smalko mijiedarbību starp individuālajām brīvībām un kolektīvajām vajadzībām. Tā aicina mūs pārdomāt pamatprincipus, kas nosaka mūsu politiskās institūcijas un sabiedrības iekārtojumus, izgaismojot varas ētiskās un morālās dimensijas. Šis intelektuālais ceļojums aptver cilvēku domāšanas gadu tūkstošus, sākot ar seno civilizāciju filozofiskajiem pētījumiem, kuru mērķis bija izprast valsts būtību, valdnieku pienākumus un pilsoņu vietu valstī. Senajā Grieķijā tādi filozofi kā Platons un Aristotelis lika pamatu politikas teorijai, apcerot dažādu politisko sistēmu tikumus un indivīda lomu taisnīgas sabiedrības veidošanā. Platona alegorija par alu metaforiski ilustrēja apgaismības nozīmi pārvaldībā, liekot domāt, ka valdīšanai ir piemēroti tikai tie, kas bija sapratuši dziļākās eksistences patiesības. Aristotelis ar savu empīrisko pieeju klasificēja valdības, pamatojoties uz to, kā tās kalpo kopējam labumam, salīdzinot ar nedaudzo interesēm, tādējādi uzsverot pilsoniskās iesaistes un tikumības nozīmi.